Mana pieredze dažādās cīņas mākslās, tostarp aikido un jujutsu, ir bijusi garš, izaicinājumiem bagāts ceļš. Kā jaunietis es meklēju sistēmu, kas palīdzētu man ne tikai aizsargāt sevi, bet arī izpaust spēju būt prasmīgam cīnītājam. Sākot ar aikido, pārejot uz mūsdienu jujutsu (BJJ), un vēlāk pievēršoties tradicionālajam jujutsu, es centos atrast “ideālo” ceļu. Tomēr ar laiku es sapratu – neviena sistēma nav labāka par citu. Katrai no tām ir sava jēga, filozofija un funkcionalitāte. Šis raksts ir aicinājums izprast šīs trīs sistēmas – aikido, tradicionālo jujutsu un mūsdienu jujutsu – to līdzības, atšķirības un vietu cīņas mākslu kopainā.

Trīs cīņas mākslas no Japānas

Japānā dzimušas trīs savstarpēji saistītas, bet būtiski atšķirīgas cīņas mākslu sistēmas:

• Tradicionālais jujutsu (piem., Takenouchi Ryu, Yoshin Ryu),
• Mūsdienu jujutsu (džudo, BJJ u.c.),
• Aikido (Aikikai, Iwama u.c.).

Lai gan visas trīs balstās uz japāņu karavīru kaujas iemaņām, to mērķi un pieeja ir būtiski atšķirīgi. Izprast šo ceļu izcelsmi un attīstību ir būtiski, lai novērtētu katras sistēmas nozīmi.

Vēsturiskais pamats: no kaujas lauka līdz dojo

Jujutsu sākotnēji bija vispārīgs termins japāņu karavīru tuvcīņas mākslai kaujas laukā. Šie uzbrukumi tika dēvēti arī par Yawara vai Kumiuchi. Ap 17. gadsimtu jujutsu kļuva par atzītu disciplīnu, un terminu popularizēja Sekiguchi Ujimune, dibinot Sekiguchi Ryu skolu.

Meiji reformas laikā, kad samuraju kārta zaudēja savu ietekmi, karavīri sāka nodarboties ar cīņas mākslu mācīšanu civiliedzīvotājiem. Jigoro Kano 1882. gadā radīja džudo – modernu, sporta formā balstītu jujutsu paveidu, kas kļuva populārs gan Japānā, gan ārzemēs. Vēlāk Mitsuyo Maeda, Kano skolnieks, Brazīlijā nodeva zināšanas Gracie ģimenei, radot Brazīlijas Jiu Jitsu – specializāciju cīņā uz zemes.

Tikmēr Morihei Ueshiba, izcils jujutsu meistars, pēc kādas cīņas pieredzes piedzīvoja atklāsmi – cīņas mākslas mērķis nav uzvarēt citus, bet kļūt par tādu cilvēku, kuru nav iespējams uzvarēt. Tā dzima Aikido – aizsardzības māksla, kuras pamatā ir harmonija un nepretošanās.

Konteksts un “efektivitātes” jēdziens

Lai izvērtētu, kurš stils ir “efektīvāks”, ir jāņem vērā konteksts.

• Mūsdienu jujutsu (BJJ, džudo) fokusējas uz nebruņotu vienu pret vienu sacensību.
• Tradicionālais jujutsu piemērots bruņotiem konfliktiem.
• Aikido koncentrējas uz pretuzbrukumu – izvairīšanos un neitralizāciju.

Tiesībsargājošās institūcijas un drošības dienesti bieži izvēlas aikido vai tradicionālo jujutsu, jo tajos dominē kontroles un neitralizācijas paņēmieni. Savukārt sportisti un sacensību cīnītāji izvēlas mūsdienu jujutsu, kur trenēšanās notiek dinamiskā, “dzīvā” formā.

Dzīvā prakse – panākumu atslēga

Treniņi pilnā ātrumā ar reālu pretestību – tā ir dzīvā prakse. Mūsdienu jujutsu šajā ziņā dominē, jo tā struktūra pieļauj brīvu cīņu ar reāliem uzbrukumiem. Matt Thornton to definē kā kustību, enerģiju un neparedzamību, kas ļauj studentiem patiešām apgūt tehnikas reālos apstākļos.

Tradicionālajā jujutsu un aikido šāda pieeja bieži trūkst. Lai gan viņu tehnikas ir izsmalcinātas, bez dzīvās prakses tās paliek teorētiskas. Tomēr šāda prakse nevar tikt vienkārši nokopēta – tā jāpielāgo katras sistēmas būtībai. Dzīvā treniņa metode Aikido nevar būt identiska tai, ko izmanto BJJ, jo konteksts un mērķi atšķiras.

Tehniku atšķirības un to pamatojums

Džudo koncentrējas uz ķermeņa kontroli – klinčiem, metieniem, ķermeņa gravitācijas izmantošanu. Savukārt tradicionālajā jujutsu svarīga ir roku, plaukstu un locītavu kontrole – būtiska kaujas laukā, kur pretinieks var būt bruņots. Aikido, savukārt, balstās uz plūstošām kustībām, elkoņu un plaukstu vadību, izvairīšanos un enerģijas novirzīšanu.

Šīs atšķirības ir loģiskas, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus. Sporta cīņās roku kontrole ir mazāk svarīga, bet reālās pašaizsardzības situācijās – īpaši bruņotos konfliktos – tā kļūst par izšķirošo faktoru.

Aikido unikālais ceļš

Aikido būtība nav uzbrukums, bet gan izvairīšanās, neitralizācija un kontroles saglabāšana bez agresijas. Morihei Ueshiba mācīja, ka “Aikido mēs nekad neuzbrūkam – uzbrukums ir haosa pazīme.” Tāpēc arī Aikido nav viegli iekļaut tipiskajās sacensību sistēmās.

Aikido filozofija ir grūti savietojama ar cīņu pretinieku pārvarēšanas koncepciju, kāda valda BJJ vai džudo pasaulē. Daži Aikido praktiķi tomēr izvēlas virzīties uz „cietā” stila pusi, pārņemot elementus no tradicionālā jujutsu, citi – saglabā Aikido mīkstumu, bet bieži bez dzīvās prakses. Abiem virzieniem ir izaicinājumi.

Personīgā pieredze un izvēle

Pēc ilgstošas pieredzes visās trīs sistēmās, esmu nonācis pie secinājuma, ka:

• Mūsdienu jujutsu ir lieliska sistēma nebruņotai cīņai – tā ir jautra, praktiska, un tās priekšrocības ātri saprotamas.
• Tradicionālais jujutsu man šķiet piemērotāks reālām pašaizsardzības situācijām, īpaši, ja pastāv iespēja, ka konflikts būs ar bruņotu pretinieku.
• Aikido vislabāk atbilst manai dzīves filozofijai – tā vērsta uz konfliktu novēršanu, nevis pārvarēšanu. Tajā ir potenciāls risināt vairākus reālus draudus, tostarp vairāku pretinieku uzbrukumus, bet tam nepieciešama kvalitatīva, dzīvā treniņu metodika.

Noslēgumā

Katra no šīm trim sistēmām – Aikido, tradicionālais jujutsu un mūsdienu jujutsu – iemieso unikālu pieeju cīņai, attīstībai un dzīves izpratnei. To izpratne sniedz plašāku skatījumu uz to, kas ir “efektīva” cīņas māksla. Ja katrs sistēmas praktizētājs fokusētos uz savas disciplīnas dziļāku izpratni, nevis mēģinātu to pārveidot par kaut ko citu, būtu iespējams sasniegt augstāku personīgo piepildījumu un patiesu meistarību.

Nevis izvēlēties starp “labāko”, bet izprast – tas ir cīņas mākslas ceļš.